Turpinājums sarunai ar iluzionistu un aktieri Danti Pecolli

(sākums “Avenes” 2026. gada septembra/oktobra numurā)

Vai tas tiešām ir mans?

Ir bijuši arī šaubu mirkļi. Ap gadiem 16 sāku domāt, vai iluzionisms maz ir tas, ar ko vēlos nodarboties. Varbūt to daru vienkārši tāpēc, ka vienmēr esmu darījis? Tad kādu laiku izrādēs nepiedalījos un izmēģināju citus darbus – celtniecībā, veikalā, kā oficiants restorānā. Bet ikreiz sapratu, ka man šajos darbos pietrūkst radošuma. Tāpēc atgriezos pie iluzionisma, bet jau ar citu skatījumu – ar lielāku degsmi, prieku un pateicību, ka varu izpausties radoši.

3 skatuves padomi, ko Dante mantojis no vecākiem:

1.     Neskatoties uz to, kādas drāmas ir tavā personīgajā dzīvē, uz izrādes laiku tās ir jānoliek malā. Tavas problēmas skatītājiem nav jāredz. Uz skatuves tu neesi tu pats, bet radītais tēls.

2.     Pat ja kaut kas aiziet greizi, neizrādi to! Skatītāji nezina, kā vajag būt, tāpēc vienkārši turpini un pamazām atkal tiksi uz sliedēm.

3.     Neaizmirsti smaidīt!

Paralēlais stāsts – kino

Jau no bērna kājas esmu interesējies arī par filmu uzņemšanu. Sākums bija tāds – saģērbu kaimiņu puikas par dažādiem tēliem un tad filmēju visādus sižetus. Skolā iesaistījos video pulciņā. Bijām tur tikai divi – es un puisis no 12. klases –, bet tas bija aizraujoši. Vēlāk piedalījos dažādās kursos, nodarbībās un nometnēs.

16 gados dabūju pirmo darbiņu kino filmēšanas laukumā  – tā bija Itālijas televīzijas krimināldrāma “Gomorra” ar šaudīšanos un mašīnu spridzināšanu. Strādāju viszemākajā pozīcijā – kā skrejošais asistents, kurš pienes kafiju, slauka spoguļus un nogādā kaut ko no viena punkta uz otru. Bet tik un tā pieredze bija fenomenāla un ļāva man sagaršot, kā ir būt kino laukumā. 

No masu skatiem līdz galvenajai lomai

Tomēr kino nozares tehniskais darbs mani nesaistīja tik ļoti kā aktiermāksla. Tāpēc aāku piedalīties filmu masu skatos. Ar laiku mani ievēroja un sāka piedāvāt lielākas lomas. Piemēram, režisora Dāvja Sīmaņa filmā “Gads pirms kara”, kas ir vēsturiska filma ar kostīmiem. Tur man bija jārij zobens un jāpūš uguns, atrādot savas iluzionista prasmes.

Pēc vairākiem maziem projektiņiem tiku arī pie galvenās lomas pilnmetrāžas filmā “Gandrīz vecpuisis”. Tā kā šī bija mana pirmā lielā lomā, ne viss izdevās perfekti. Ikreiz, kad to skatos (un esmu to redzējis reizes 20!), pamanu, ko vēl varētu uzlabot un pilnveidot. Un arī tā ir laba pieredze.

Aktierēšanā vēl dziļāk

Līdz šim aktiermākslu vairāk esmu apguvis pats un dažādās nodarbībās. Bet nu šķiet, ka ar to nepietiek, tāpēc došos mācīties nopietnāk augstskolā Spānijā. Man gribas radīt lietas teātra un kino nozarē, bet es gribu iemācīties to darīt precīzāk, uzlabot savu tehniku.